Daniels vēl kaut ko noņurdēja, bet Arabella joprojām palika uz kapteiņa tiltiņa. Viņa sameklēja tālskati un sāka ar to pētīt nemierīgo apvārsni, Arabella uz kuģa bija vienīgais cilvēks, kas dažbrīd uzdrīkstējās nepakļauties briesmīgā Svina gribai.
Daniels ruporā uzkliedza pavēles vīriem, kuri rosījās uz rājām. Viņi jau tāpat darbojās ļoti naski. Bija skaidrāks par skaidru, ka kuģis nekavējoties jānodrošina pret vētru. Buras vajadzēja noņemt un visus mezglus pārbaudīt, lai vētrai nebūtu iespējams satvert neko plandošu, kad tā gribēs purināt kuģi.
Saka tumst, kaut ari bija pats dienas vidus.
Arabella satvēra Daniela piedurkni.
— Tēt, paskaties, — kas tas tāds?
Viņa sniedza tēvam tālskati. Daniels pavērsa to norādītajā virzienā un vērīgi nopētīja ūdens klajuma aizvien augstākos viļņus.
— Karamba! — viņš lādējās. — Viens stulbenis ir pamanījies iegriezt savu jollu pašā jūras vidū! Nez, ko viņš tagad savā prātā domā iesākt!
— Pievāksim viņu! — nosprieda Arabella.
— It kā mums vēl maz būtu savu rūpju, — iebilda Daniels. — Mēs taču neesam nekāds glābšanas kuģis.
Arabella no jauna paņēma rokā tālskati un vērās tālumā, kur viļņu muguras mētāja laivu.
Cauri vēja šņākoņai atskanēja klaudzoši soļi. Uz kapteiņa tiltiņa parādījās jūrnieks ar koka kāju, viņa galva bija aptīta ar sarkanu lakatu.