— Vai sāpes joprojām nerimstas? — nīgri pajautāja vadonis.
— Ak, labāk nemaz nerunā! — drūmi atbildēja Kokkājis un nolamājās briesmīgiem vārdiem. Ara- bellas acis kļuva apaļas kā putnam, kaut arī viņa savos deviņos dzīves gados jau bija šo to dzirdējusi.
Patiesībā Arabella bija dzimusi un uzaugusi uz jūras laupītāju kuģa. Gluži maziņa būdama, viņa bija zaudējusi māti. Tūlīt pēc Arabellas piedzimšanas māmiņa sajuka prātā un ielēca pār bortu jūrā. To Arabellai pastāstīja Alelūja, kas, par spīti vīru nievām, tolaik uzņēmās barot un aprūpēt bērnu.
Arabellas dēļ Alelūja sāka turēt uz kuģa kazu, lai bērns vismaz dabūtu pienu. Daži gan par to smējās, bet bija arī tādi, kas uz šīm izdarībām skatījās ar neuzticību un pareģoja, ka šāds skuķis viņiem agrāk vai vēlāk sagādās nelaimi.
Arabellai citu māju nemaz nebija, tikai kuģis. Tādu nebija arī viņas tēvam un pārējiem jūras laupītājiem. Pirāti bija cilvēki ārpus likuma bezgalīgā ūdens klaida vidū.
Kokkājis bija viens no tiem, kas necieta Arabellu ne acu galā. Viņš centās arī Dānieļu katrā izdevīgā gadījumā noskaņot pret meiteni, taču tas neizdevās.
— Paliec mierā, — teica Daniels ik reizi, kad kļuva nikns. — Uz tevi tas neattiecas. Vai gribi svinu?