No Daniela pistoles Kokkājis baidījās. Pistole vienmēr zibenīgi parādījās Daniela rokā, un viņš netēmējot trāpīja jebkurā mērķī, pirms kāds vispār paspēja ieraudzīt viņa pistoli.
Vējš tikmēr kļuva arvien stiprāks, un vīriem, kuri vēl joprojām atradās uz rājām, bija jāturas ar visiem spēkiem, lai vētra viņus neaizrautu projām. Augstie viļņi sāka velties pār tukšo kuģa klāju. Tagad Daniels, jau gluži saniknots, uzkliedza Arabellai:
— Pazūdi kajītē, kad es tev saku!
Arabella ar rūpju pilnu skatienu pavērās viņā.
— Es nevaru tevi atstāt vētras varā, — viņa teica.
— Karamba! — nolamājās laupītāju vadonis.
Tad Arabella nolika tālskati un devās projām.
Ceļš līdz kajītes lūkai nebija sevišķi garš, un pie sienas bija piestiprināta virve, pie kuras pieturēties, kad vai nu kuģa šūpošanās, vai vējš, vai arī viļņi draudēja nogāzt cilvēku not kājām. Bet vētra nupat jau kļuva tik stipra, ka paiet bija grūti. Divi vareni viļņi uzbruka Arabellai, pirms viņa, gluži slapja un pa pusei apdullusi, tika lejā pa kāpnēm.
Savā kajītē viņai negribējās iet. Vētras laikā nebija patīkami vienai pašai tupēt kajītē, klausoties vēja un ūdens dārdoņā virs galvas.
Arabella devās uz kambīzi. Tajā Adalberts, zaļš un dzeltens no jūras slimības, gatavoja pusdienas, un tur bija silti.