Adalberts jau pirms Arabellas dzimšanas darbojās koka amatā uz laupītāju kuģa. Šajā darbā viņš bija kļuvis briesmīgi resns, tomēr bija veikls un kustīgs vīrs un jūras kaujā negaidīti dūšīgs cīnītājs. Adalberta lielā nelaime bija tā, ka viņš vispār nevarēja izturēt viļņošanos. Tiklīdz jūrā parādījās kaut nelieli viļņi, Adalbertu sagrāba neganta jūras slimība.
Arī patlaban viņš nevis maisīja katlā piedegušo putru, bet, kaktā sakņupis, vaidēja slimības dēļ.
Tikko kambīzē iegājusi, Arabella pēc smakas saprata, ka ar putru ir bēdīgi. Neizskatījās, ka te vairs kaut ko varētu glābt. Viņa piegāja pie plīts un mēģināja putru pamaisīt. Kuģa šūpošanās ļoti apgrūtināja šo darbu. Verdošā putra tik tikko neizšļācās no katla Arabellai sejā. Meitene bija spiesta atstāt katlu savā vaļā.
Arabella nosēdās kambīzes kaktā un lūkojās uz otrā kaktā kunkstošo Adalbertu. Viņai kļuva Adalberta žēl. Viņam bija lemts līdz mūža beigām tā mocīties ar jūras slimību, jo no jūras laupītāju kuģa paglābties nevarēja neviens. Tāds bija laupītāju likums —ja esi kļuvis par pirātu, tad tev par tādu jābūt visu mūžu. Ja kāds aiziet no pirātu kuģa, tas kļūst citiem bīstams. Varbūt viņš iesākumā aiz bailēm arī turēs muti, bet vēlāk aizmirsīs bailes un nodos gan agrākos biedrus, gan bagātību slēptuves. Tādēļ neviens nedrīkstēja iet projām. Ja kāds aizbēga, to sameklēja kaut vai no zemes apakšas un aizraidīja uz viņpasauli.