Ārā sāka dārdināt pērkons. Arabella sarāvās kamolā. Alelūja -viņai par pērkonu bija stāstījis tik daudz briesmīgu nostāstu, ka dārdināšana vienmēr lika viņas sirdij sažņaugties.

—   Nu gan ir elle vaļā! — vaidēja Adalberts. — Kas tagad būs par vētru!

darījums ar pērli

Vētra ilga vairākas dienas un tad beidzās gan­drīz tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

Jūras laupītāji jutās līdz nāvei noguruši. Cīņa ar vētru bija galīgi novārdzinājusi vīrus. Viņi acumir­klī iekrita savās guļvietās un iemiga dziļā miegā.

Vienīgi Alelūja un Arabella palika nomodā. Ale­lūja stāvēja sardzē — kādam taču vajadzēja to darīt. Nevarēja taču atstāt jūras laupītāju kuģi pilnīgi likteņa varā. Toties Arabella negulēja tāpēc, ka viņai dienas laikā nemaz nenāca miegs.

Arabella klīda apkārt pa kuģi un pētīja, ko vētra ir nodarījusi.

Visur uz kuģa viļņi bija ieskalojuši gļotas un ūdenszāles. Bieza, slapja netīrumu kārta sedza kuģa klāju. Gļotās blakus grotmastam Arabella atrada tumšu gliemežnīcu. Viņa mēģināja to atvērt, lai paskatītos, vai gliemežvāka iekšpuse spīguļo, taču tas neparko nevērās vaļā. Kamēr viņa tā ar gliemežvāku nopūlējās, no pretējās puses gar kuģa margsienu kliboja Alelūja, kuram acis bija sarka­nas no negulēšanas.