— Vai tu kaut ko atradi? — viņš žāvādamies jautāja.
— Gliemežnīcu, — atteica Arabella. — Bet es nekā nevaru dabūt to vaļā.
— Parādi, — sacīja Alelūja.
Arabella pasniedza gliemežvāku, un Alelūja ar naža asmeni atlauza tā puses vaļā.
Gliemežvāka iekšpuse patiešām vizuļoja rožainā un zilganā krāsā. Taču tur bija vēl kaut kas. Alelūjas roka, kas jau grasījās atdot perlamutra gliemežvāku meitenei, pēkšņi apstājās pusceļā.
— Ak tu, karātavu putns! — izgrūda jūras laupītājs, un viņa acis kāri iezalgojās. Miegs bija kā ār roku atņemts.
Gliemežnīcā mirdzēja liela, rožaina pērle.
Alelūjas seja gluži pārvērtās. Viņš izurķēja pērli no vāka, uzlika to uz delnas, aplūkoja un paripi- nāja. Tad pirksti paši no sevis šakļāvās un Alelūja savilka roku dūrē.
— Dod šurp! — Arabella kļuva nepacietīga. — Es to atradu!
Bet Alelūja nesteidzās. Viņš neatvēra sauju, un seja viņam vērtās arvien dīvaināka.
Pērles bija Alelūjas vājība. Laupījumu dalot, viņš aizvien tēmēja uz pērlēm, ja vien tās bija atrodamas starp nolaupītajām mantām.