Tik skaistu un lielu rožaino pērli Alelūja vēl nekad nebija ieguvis. Šādas pērles visā pasaulē bija reti sastopamas.
— Atdod manu pērli! — pieprasīja Arabella.
Vilcinādamies Alelūja pastiepa roku uz Arabel-
las pusi.
— Ņem, — viņš nopūšoties teica. — Kur tu to atradi?
— Tepat pie grotmasta, — atbildēja Arabella un ar zodu norādīja uz masta pusi. Pērli viņa iebāza kabatā. Arabella notīrīja arī gliemežvāku un to tāpat ielika kabatā.
Alelūja ņēmās cītīgi purināt jūraszāles. Pārbaudītās drazas viņš aizmeta pār bortu. Arabella devās viņam palīgā.
— Ja tagad atradīsim pērli, tā piederēs man, vai ne? — noprasīja Alelūja.
Arabella bija ar mieru.
Līdz pašam vakaram viņi cītīgi strādāja. Alelūja pat nepamodināja nākamo sardzes vīru, lai varētu mierīgi un netraucēti rakņāties pa jūraszālēm. Viss kuģa klājs tika iztīrīts no brūnaļģēm un ūdenszālēm, un starp drazām viņi atrada milzum daudz mantu: dažādas pudeles, pusi korķa vestes, gluži lietojamu dunča maksti, koka zirdziņu un veselu lērumu koka drazas, kas noderēja kambīzei. Tomēr otru pērli viņi neatrada.
Alelūja bija noguris un ļoti saīdzis. Visi vīri vēl gulēja, arī Alelūja labprāt būtu devies atpūsties un sūtījis nākamo laupītāju savā vietā sardzē, bet viņa sirds joprojām neguva mieru.