«Tas taču krusttēvs Kepijs!» viņa iepriecināta iesaucās. «Es jau visu laiku brīnījos, ar ko dvīnīši tur tik ilgi pļāpā … Labdien, vecais zēn — jūs esat mums tikpat mīļš viesis kā pavasara puķes!»
«Liels paldies, Emsa kundze! Cik labi jūs izskatāties!» Kepijs atbildēja, kratīdams tās roku. «Es vienmēr priecājos, kad esmu atkal šeit — cilvēks taču vismaz zina, kur ir viņa vieta … Šī lieta ar Tomu man šausmīgi ķeras pie sirds.»
«Mums nebūtu bijis tik briesmīgi, ja viņš tūlīt būtu bijis beigts,» viņa skumji atbildēja. «Bet visšausmīgākā ir apziņa, ka viņš varbūt būtu izdzīvojis, ja mēs būtu varējuši atvest ārstu.»
«Jā, jā . .. Bet nu es labāk iešu tālāk. Es šo to atvedu jums visiem; to atstāšu šeit, ātri aiziešu uz savu būdu un, kad būšu nokrāvis saiņus, atkal atnākšu.»
«Tad paēdiet kopā ar mums vakariņas. Līdz tam laikam Ričs jau būs atpakaļ, varbūt arī Nezta.»
«Par šīm vakariņām es jau sen kopš priecājos!» Kepijs atbildēja, noņēma vienam ēzelim no muguras kravu un ienesa to priekšnamā. Dvīnītes ilgu un gaidu pilnām acīm sekoja ikvienai viņa kustībai.
«Un nu iegaumē, Meskala!» viņš sacīja, ar pirkstu piedraudēdams vienai no meitenītēm. «Ja tu iedrošināsies …»
«Bet es taču esmu Manzija, krusttēv Kepij!» mazā smaidīdama pārtrauca to.
«Tā — tu tā esi?» Tenners šaubīdamies jautāja.