«Redzi, kas no tā iznāk, ja esi tik ilgi projām — nu tu vairs nevari pat atšķirt mūs vienu no otras,» Meskala uzjautrināta sacīja.
«Nu — gan jau atkal iemācīšos to … Lai nu kā, bet jūs abas nedrīkstat iet pie saiņa un to atvērt, kamēr es nebūšu atnācis atpakaļ!»
«Vai tad tu ilgi būsi projām?» dvīnītes bēdājās.
«Nē — visilgākais vienu stundu. Tātad apsoliet man tik ilgi gaidīt. Es jau kopš sešiem mēnešiem priecājos par brīdi, kad varēšu novērot jūsu sejas, atverot saini.»
«Protams, mēs tev to apsolām — bet par to tev jāpasteidzas!»
Arī Emsa kundze atzinās, ka tai būs grūti atturēties no kārdinājuma jau iepriekš aplūkot dāvanas, un lūdza viņu nekavēties pārāk ilgi.
«Nē, nē — es būšu atpakaļ pavisam drīz!» Tenners atbildēja un, uzsaucis ēzeļiem, kas noguruši stāvēja ēnā, devās ceļā.
Klajuma galā līdzenums sašaurinājās līdz šaurai takai, kas zem augstām priedēm, konusveidīgām eglēm un bērziem veda uz mazu līcīti strauta klinšainajā krastā, kur gāzās lejup neliels ūdenskritums. Šeit atradās ieeja kādā dziļā aizā, kur saule ik dienas iespīdēja tikai īsu laiku. Bet līcītim otrā pusē izpletās maza, vientuļi klusa ieleja, bagātīgi noaugusi skuju kokiem, kuru no visām pusēm ieslēdza klintis.
Šeit pacēlās Kepija mazā, no netēstiem baļķiem celtā būdiņa, kurai viņš tagad tuvojās ar dziļas pateicības sajūtu.