«Ak, nē — Lijs Tits?» vecais mednieks neticīgi jautāja.
«Jā, zināms!» Meskala nopietni atbildēja. «Taisnību sakot, tas bija noslēpums, bet Ričs viņu reiz pieķēra ar Neztu. Tas nenovedīšot pie laba, viņš toreiz teica un māte sacīja, ka Nezta esot galīgi traka.»
«Tā, tā … Nu, tās nu gan ir jaunas ziņas!» Tenners domīgi piezīmēja, lūkodamies uz namu. «Kur tad mans draugs Toms? To es cerēju satikt pirmo.»
Meskalas zilās acis pildījās asarām, Manzanita novērsa seju. Vecajam medniekam kāda salta roka sažņaudza sirdi, kad Meskala beidzot klusu sacīja:
«Toms miris.»
«Tas taču nav iespējams!» Kepijs šausmās iekliedzās.
«Tomēr … Tas notika jūnijā … Viņš nokrita no klints. Riča un Neztas tieši nebija mājās, tādēļ nevarējām atvest ārstu, un tad viņš nomira.»
«Žēlīgais Dievs! Cik ļoti man žēl viņa!» mednieks uztraukts iesaucās.
«Mums visiem tas bija briesmīgi sāpīgi, un Ričam tas gandrīz salauza sirdi.»
Šajā acumirklī pa baļķu nama durvīm iznāca abu mazo māte, purinādama miltu putekļus no savām spēcīgajām, iedegušajām rokām. Viņa vēl nebija pilnus četrdesmit gadus veca, un izskatījās ļoti glīta ar saviem gaišajiem matiem; tā bija liela, stipra, īsta ienācēja sieviete, kuru pēdējais Tonto karš bija padarījis par atraitni.