Ikviena no mil­zīgajām priedēm šķita apsveicam pārnācēju. Viņš taču pa­zina tās visas — ikvienu stumbru, ikvienu slaido paegļu krūmu, jā pat katru zemo manzanitu krūmiņu, kuriem šo­gad dīvainā kārtā nebija nevienas dzeltenas ogas. Viņš pārsteigts konstatēja, ka zaļi noaugušajā tekā nebija ne zirgu, ne raglopu pēdu. Tā kā lietus jau kopš nedēļām nebija lijis, tās katrā ziņā būtu bijušas saskatāmas, ja dzīvnieki nesen būtu gājuši pa šo taku.

Zem kādas augstas priedes Kepijs apstājās, lai brīdi atpūstos un iekostu mazliet maizes un gaļas, kamēr viņa ēzeļi kāri plūca garo zāli. Tā kā saule vēl karsti dedzi­nāja, ēnā bija ļoti patīkami. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka savā sešu nedēļu ilgajā gājienā viņš, taisnību sakot, bija visai bieži tā atpūties. Noteikti — kājas viņam vairs ne­bija tik izturīgas kā vēl pagājušajā gadā …

Vēja pazīstamā šalkoņa priežu galotnēs viņam bija vismīļākā mūzika, skuju koku asā, sveķainā smarža iedar­bojās kā dzīvinošas zāles. Cik viegli bija elpot šeit, kad tik ilgs laiks — sešas pilnas nedēļas — bija pavadīts tuksnesī! Kepijs ar labpatiku vēroja savus ēzeļus, priežu zaru dejojošās ēnas, zilos, klaigājošos putnus koku galot­nēs. Bet tad viņš atkal atcerējās uztraucošās baumas par saviem draugiem un to kaimiņiem Titiem, kādas tas vakar­vakarā bija dzirdējis Šelbijas krogā.