Visā astoņpadsmit jūdžu garajā ceļā, ko viņš šodien bija nogājis, tās bija viņu nodarbinājušas, un viņš bija piešķīris tām tik lielu nozīmi, ka nebija pat apstājies Springvalejā, lai pa paradumam novēlētu labdienas Te- tiem, par ko tie katrā ziņā ļoti ļaunosies uz viņu.

«Kādēļ šī mūžīgā ķilda reiz nevarētu beigties!» Ten- ners galvu purinādams sevī nomurmināja.

Viņš vēl pats bija piedzīvojis Tonto briesmīgo cīņu starp liellopu audzētājiem, aitkopjiem un lopu zagļiem, kas bija beigusies gandrīz ar visu triju partiju iznicinā­šanu, atstājot nedaudzajās atlikušajās ģimenēs nāvīgu, savstarpēju naidu, ko bija mantojusi arī jaunākā paaudze.

Paēdis un atpūties, Tenners turpināja ceļu, un viņa ju- toņa uzlabojās ik ar soli, ko tas spēra tālāk no galvenā ceļa un dziļāk mežā. Bet kad viņš ieraudzīja briežus un meža gaiļus un aplauztos paegļu zarus, no kuriem lāči bija noēduši ogas, — viņš jutās atkal pilnīgi mājās.

Beidzot taka izveda viņu no meža tumšās ēnas saules gaismā. Ceļinieka priekšā nu gulēja stāvas, ozoliem vaina­gotas augstienes, ko citu no citas šķīra dziļas, mežiem no­augušas aizas. Tālāk ceļš gāja pāri nogāzēm, kas visas veda lejup vienā virzienā. Vietvietām varēja ielūkoties me­žonīgajās, sārti vizmojošās aizās, kas skarbi un kaili va- goja augstieņu muguras un kurās mājoja brieži un pan­teras.