Tad ceļš pēkšņi iegriezās ap ozolu meža stūri, lai ienirtu īstās Tonto aizas dziļumā. Brīnišķā ainava, kura šeit pavērās Tennera skatienam, bija majestātiska savā vientulībā un skarbajā mežonībā. Čalojošā strauta melodiskā murmināšana modināja viņā dārgas atmiņas. Viņš domāja par saviem draugiem Emsiem, un pūlējās uzminēt, kādus viņš tos atradīs — Neztu un Riču, un arī jaunākos, dvīnīšus.
Viņa priekšā rēgojās zilganā, dziļā aiza, kuras otrā malā kailās klintis vietām bija noaugušas eglēm un ozoliem. Aiza lejup sašaurinājās — tās sienas, kas vizmoja kā bronza, arvien ciešāk savilkās kopā un izbeidzās tumšā, nepieejamā gravā, kas tika dēvēta par Elles ieleju. Ja suņi bija aizdzinuši lāci vai vilkus līdz turienei, medībām' bija beigas, jo dziļajās peļķēs un virpuļojošajās straumēs suņi nevarēja tiem sekot.
Tennera priekā mirdzošo acu priekšā tagad visā savā garumā stiepās Meskalas mugura — visa apgabala augstākā augstiene. Starp sidrabainajiem, melnajiem un zaļajiem toņiem vizmoja pelēki, rudens nokrāsotās zāles laukumi, kuros viņš varēja saskatīt briežus un liellopus. Tās bija ganības, kur Emsu ģimene mēdza ganīt savus nedaudzos lopus. Bet ja visas šīs govis, ko viņš tur redzēja, bija Emsu īpašums, tad jau viņu lopu bari bija iepriecinošā kārtā pavairojušies.