Tenners sāka kāpt lejup, turklāt tas uz laiku pazaudēja brīnišķīgo ainavu no redzesloka. Tikai kad bija noiets jau apmēram pusceļš, viņš atkal sasniedza kādu paaugstinātu vietu, no kurienes tas varēja pārredzēt krāsām bagāto līdzenumu, kas izpletās Meskalas muguras aizsardzībā. Kā rotaļlietiņa zem trim sarkaneglēm tur gulēja no baļķiem celts nams; dārza zaļpelēkais četrstūris dziļi iesniedzās labības laukā, kura rugājus plūca zirgi, un žogs, kuru Tenners toreiz' bija palīdzējis Ričam Emsam uzcelt, bija no vietas apaudzis sārtiem vīnogulājiem.
Tas pats prieks par pārnākšanu mājās, kas pildīja veco mednieku, likās, paātrināja arī viņa ēzeļu soļus. Ātri viņi steidzās lejup pa līkumoto ceļu, un drīz vien bija sasniegts strauta smilšanais, ozolu apēnotais krasts. Ūdens bija diezgan dziļš, un straujajos viļņos peldēja zīdkoka lapas. Kepijs pārgāja strautu pa braslu, ļāva vispirms nodzerties lopiem, tad noņēma platmali, nogūlās uz vēdera un dzēra lieliem malkiem. Cik atspirdzinošs bija šis vēsais, dzidrais sniegūdens, kas putodams bija gāzies lejup no granīta klintīm; cik ļoti tas atsvaidzināja — sevišķi, ja bija mēnešiem ilgi klejots izkaltušā tuksnesī.