Aiz brasla ceļš gabalu veda gar krastu, tad atkal cēlās mazliet augšup līdz trim sarkaneglēm un sūnām apaugušā baļķu nama. Suņi riedami pieteica Tennera ierašanos — katrā ziņā ne visai laipnā kārtā. Tikai kad bija to pazinuši, viņi nomierinājās, un barvedis — liels, brūns suns — pat laipni paluncināja asti. Tad pēkšņi atskanēja skaļas bērnu klaigas — divas mazas meitenītes, gaišajiem matiem plandot, metās pretī nācējam.
«Urā, krusttēvs Kepijs klāt!» viņas kā vienā balsī sauca un tik vētraini apskāva mīļoto draugu, ka tam gandrīz aizrāvās elpa.
«Ir jau labi, ir jau labi, Meskala un Manzanita! Arī es ļoti priecājos, redzot jūs… Cik lielas jūs izaugušas!»
«Tu jau arī biji tik ilgi prom!» viena no viņām, kuru Tenners noturēja par Meskalu, sacīja.
«Mēs jau bažījāmies, ka tu nemaz vairs nepārnāksi,» Manzanita piebilda.
Ja Kepijs nemaldījās, dvīņu māsām nu jau vajadzēja būt sešus gadus vecām. Viņš vienmēr bija lepojies, ka spēj tās atšķirt un pateikt, kura ir Meskala, un kura — Manzanita, bet šodien viņš nebija gluži pārliecināts par to. Viņas izskatījās pārāk līdzīgas ar savām starojošajām, zilajām acīm, saviem apaļajiem, saulē iedegušajiem vaigiem un pilnīgajām, sārtajām lūpām. Vai tad viņa skatiens vairs nebija tik ass kā senāk, vai arī to tikai uz brīdi bija aptumšojis atkalredzēšanās prieks?