«Bet, bērniņi, jums taču bija jāzina, ka es pārnākšu!» viņš pārmetoši sacīja.
«Māte jau vienmēr to teica,» viena atbildēja.
«Un Ričs mūs vienmēr izsmēja un apgalvoja, ka svešumā tu nemaz nevarētu izciest aiz ilgām pēc kalniem,» otrā piebilda.
«Tur Ričam varbūt taisnība … Nu, un kā klājas pie jums?»
«Māte vesela un mēs pārējie arī… Neztas nav mājās; viņa aizgāja viesos, bet vēl šodien būs atpakaļ. Nē, kā tā priecāsies! … Un Ričs ar Samu ir medībās.»
«Kas ir Sams?» Kepijs izbrīnā jautāja, jo zināja, ka Ričs parasti mēdza medīt viens.
«Sams Pleifors, kas šopavasar apmetās tur tālāk, augšup pa strautu. Ričs ļoti bieži ir kopā ar viņu, un mēs visi to gluži labi ieredzam. Ak, krusttēv Kepij, un Neztu viņš šausmīgi mīl!»
«Tā, tā. Tas gan nav brīnums … Nu, un vai arī Nezta viņu mīl?»
«Māte saka jā, bet Ričs saka nē,» Meskala atbildēja.
«Un ko Nezta pati saka?» Kepijs apjautājās, nojauzdams ļaunu.
«Tu taču pazīsti Neztu — viņa nesaka nekā, bet tikai atmet galvu atpakaļ,» Manzanita pārgudri atbildēja.
«Bet viņa mīl Samu!» Meskala svarīgi paziņoja. «Mēs taču pašas redzējām, kā viņa ļāva tam sevi noskūpstīt.»
«Tas bija jau pirms veselas mūžības, Manzija!» otra māsa atbildēja un Kepijs pamanīja, ka tiešām viņas bija sajaucis un Meskalu noturējis par Manzanitu. «Tev jāzina, krusttēv, ka pašreiz Lijs Tits milzīgi lakstojas ap viņu!»