Pret pusnakti mūsu saruna par Londonu apsīka, un, pārliekušies pār falšbortu, mēs stāvējām blakus viens otram, sapņaini raudzīdamies uz kluso jūru zvaigžņu gaismā, grimdami katrs savās domās. Šāda atmosfēra mīkstināja sirdi, un es sāku paust savas pateicības jūtas.

—  Ja atļaujat sacīt, — es ierunājos pēc brīža, — jūs esat izglābis man dzīvību.

—   Nejaušība, — viņš atbildēja, — tīrā nejaušība.

—   Es tomēr vēlos pateikties savam labdarim.

—  Nepateicieties nevienam. Jums vajadzēja palīdzī­bas, un es pratu to sniegt: es jūs durstīju un ēdināju gandrīz tāpat, it kā būtu uzgājis interesantu dzīvnieku. Es garlaikojos, un man gribējās pastrādāt. Ja es būtu pārguris tanī dienā vai man nepatiktu jūsu deguns, nu … diezin kur tad jūs atrastos tagad.

Šie vārdi mazliet atvēsināja mani.

—   Lai nu kā .. . — es turpināju.

—   Es saku, tā ir nejaušība, — viņš pārtrauca mani, — kā viss cilvēka mūžā. Vienīgi ēzeļi to neap­jēdz. Kāpēc tagad esmu šeit, izstumts no civilizētās pasaules? Kāpēc nevaru būt laimīgs, baudīt visus Lon­donas priekus? Tikai tāpēc, ka vienpadsmit gadus atpakaļ es kādā miglotā naktī uz desmit minūtēm pa­zaudēju galvu.

Viņš aprāvās.

—   Jā? — es bildu.

—   Tas ir viss.

Mēs atkal klusējām. Pēc laiciņa viņš iesmējās.

—   Šī zvaigžņu gaisma kaut kā raisa vaļā mēli. Esmu ēzelis, un tomēr man tā kā gribētos jums iz­stāstīt savas bēdas.

—  Varat būt drošs, ka neizpaudīšu to, ko dzirdēšu no jums, — ja tā vajag.

Viņš dzīrās uzņemt valodu, bet pēkšņi pakratīja Šaubās galvu.

—   Nestāstiet, — es teicu. — Man viss viens. Galu galā ir labāk, ka neatklāj noslēpumu. Jūs negūsit neko citu kā tikai mazu atvieglojumu, ja attaisnošu jūsu uzticību. Ja neattaisnošu … Nu?