Viņš minstinādamies ieņurdējās. Jutu, ka esmu viņu it kā iedzinis sprukās, notrāpīdams tādu brīdi, kad viņam gribas izkratīt sirdi; un patiesībā es nekāroju izdibināt, kas piespiedis jaunu medicīnas studentu pamest Londonu. Man netrūkst iztēles. Es paraustīju plecus un novērsos. Pārliekusies par pūpes margām, melna figūra klusēdama vēroja zvaigznes. Tas bija Montgomerija savādais kalpotājs. Man sakustoties, viņš asi atskatijas pār plecu, pēc tam atkal lūkojās projām.
Tas varbūt jums šķiet nesvarīgi, bet mani pārsteidza kā piepešs trieciens. Mūsu tuvumā bija tikai viens gaismeklis — laterna pie stūres rata. Šī radījuma seja ufr īsu mirkli pagriezās pret uguni, un es redzēju, ka acis, kas mani uzskatīja, zaigoja iezaļganā krāsā.
Es toreiz nezināju, ka vismaz sarkanējs spīdums nereti vērojams cilvēka acīs. Šo īpašību es uztvēru kā gluži necilvēcisku. Šis melnais stāvs ar gailējošām acīm nomāca visas manas vīra domas un jūtas, un mani uz brīdi atkal sagrāba aizmirstās bērnu dienu šausmas. Pēc tam šis iespaids izzuda, kā bija radies. Melns, lempīgs cilvēka stāvs, neievērojams cilvēka stāvs, zvaigžņu gaismā bija pārkāries pār pūpes margām, un es dzirdēju Montgomeriju uzrunājam mani.
— Es nu domāju, ka jāliekas uz auss, — viņš teica, — ja esat diezgan izvēdinājies.
Es ierunājos par ko citu. Mēs nogājām lejā, un pie manas kajītes durvīm viņš novēlēja man labu nakti.
Es redzēju ļoti nepatīkamus sapņus. Dilstošais mēness uzlēca vēlu. Tas iemeta manā kajītē baltu, spocīgu vājas gaismas kūli, un baiga figūra ēnojās uz dēļu apšuvuma pie manas kojas. Pēc tam pamodās briežu suņi, tie sāka riet un gaudot, tā ka laiku pa laikam uztrūkos no sapņa, un es tikpat kā negulēju līdz ausmas pirmajam svīdumam.