V. CILVĒKS, KAM NEBIJA KURP DOTIES
Agrā rītā — tas bija otrais rīts, kopš atlabu, un, domāju, ceturtais, kopš mani uzņēma kuģis — es pamodos pēc nemierīgiem sapņiem, pēc murgiem par grandošiern lielgabaliem un aurojošiem pūļiem, un jautu aizsmakušus kliedzienus augšā. Izberzējis acis, es gulēju, klausīdamies šinīs trokšņos, un kādu brīdi īsti neapjēdzu, kur atrodos. Piepeši dzirdēju dipam basas kājas, svaidām smagus priekšmetus, neganti dverkstam un klaudzam ķēdes. Murdēja ūdens, jo kuģi pēkšņi grieza apkārt; putains, dzeltenzaļš vilnis iešļācās apaļajā lodziņā un straumītē plūda lejup pa stiklu. Es uzrāvu drēbes un devos uz klāja.
Kāpdams augšup pa trapu, es ieraudzīju pret kvē- lainām debesīm — pašlaik lēca saule — kapteiņa plato - muguru un rudos matus un pār viņa plecu pumu, kas vērpās riņķī, pacelta ar trici, kura bija pierīkota pie bezanmasta spenkera koka. Nabaga dzīvnieks šķita briesmīgi pārbiedēts un plaka pie sava mazā krātiņa grīdas.
— Pār bortu tos! — kapteinis bļāva. — Pār bortu! Drīz kuģis būs tīrs no visas šitās kompānijas.
Kapteinis stāvēja man ceļā, tā ka gribot negribot piesitu viņam pie pleca, lai tiktu uz klāja. Viņš satrūcies apgriezās apkārt un pastreipuļoja dažus soļus
atpakaļ, lai nopētītu mani. Varēja skaidri redzēt, ka šis cilvēks joprojām bija kunga prātā.
— Sveika būšana! — kapteinis stulbi sacīja, un pēc tam viņa skatiens kļuva žirgtāks. — Ak jā, tas tak ir misters … misters? …
— Prendiks, — es papildināju.
— Prendiku ellē ratā! — viņš izgrūda. — Turi Žaunas! — tāds ir tavs vārds. Misters Turi Žaunas!
Nebija nozīmes atbildēt šim rupulim. Bet es nemaz negaidīju viņa nākamo gājienu. Viņš pastiepa roku pret portu, pie kura stāvēja Montgomerijs, runādams ar kādu smagnēju baltmatainu vīru netīrās, zilās flaneļa drēbēs. Acīm redzot, tas bija tikko uzkāpis uz kuģa.
— Lasies, nolādēto mister Turi Žaunas! Lasies! — kapteinis rēca.