Dzirdot šos vārdus, Montgomerijs un viņa sarunu biedrs pagriezās pret mani.
— Ko jūs gribat ar to sacīt? — es vaicāju.
— Lasies, nolādēto mister Turi Žaunas! — to es gribu sacīt. Pār bortu, mister Turi Žaunas! — un mērkaķa ātrumā! Mēs tīrām visu kuģi, tīrām šo apgānīto kuģi. Un tev jālaižas pār bortu.
Es apstulbināts blenzu viņā. Pēc tam iedomājos, ka šāds uzaicinājums man tieši pa prātam. Nebija taču ko noskumt, ka zaudētas izredzes ceļot kā vienīgajam pasažierim kopā ar šo kašķīgo lieldzērāju. Es pievērsos Montgomerijam.
— Nevaram jūs ņemt līdzi! — Montgomerija biedrs strupi teica.
— Nevarat mani ņemt līdzi! — es izsaucos drausmās.
Viņš rādīja tik stingru un noraidīgu seju, kādu vēl i nekad nebiju skatījis.
— Klausieties, — es iesāku, pagriezdamies pret kapteini.
— Pār bortu! — kapteinis atcirta. — Šis kuģis nav zvēriem un kanibāliem, ne nu vēl tiem, kas slimāki par zvēriem. Tev jālaižas pār bortu… mister Turi faunas! Jav šie nevar tevi ņemt līdzi, tad liecies dreifā. Bet tu aizvāksies, lai tur vai kas! Kopā ar taviem
draugiem. Šo sasodīto salu es atstāju uz visiem laikiem, amen! Man nu reiz ir diezgan.
— Bet Montgomerij … — es lūdzos.
Sašķobījis apakšlūpu, viņš bezcerīgi pameta ar galvu uz blakus stāvošo sirmo vīru, tādējādi norādīdams, ka nespēj man palīdzēt.
— Es drīz parūpēšos par jums, — kapteinis sacīja.
Nu sākās īpatnēja vārdu pārmaiņa starp trijiem cilvēkiem. Es lūdzos gan vienu, gan otru, vispirms balt- mataino vīru, lai atvēl man izcelties malā, pēc tam skurbo kapteini, lai mani patur uz kuģa. Skaļā, žēlā balsī vērsos pat pie matrožiem. Montgomerijs neteica ne vārda, viņš tikai kratīja galvu.
— Es saku, tu laidīsies pār bortu, — kapteinis skandināja vienu un to pašu. — Likumu ellē ratā! Es te esmu kungs.
Jāatzīstas, beidzot mana balss pēkšņi aizrāvās, tā ka mani skaļie draudi apsīka pusvārdā. Es jutu sevī uzbangojam histērisku dusmu vilni, aizgāju kuģa pakaļgalā un drūmi blenzu tukšumā.