Tikmēr matroži ātri vien krāva ārā saiņus un iesprostotos dzīvniekus. Aizvēja pusē pie šonera šūpojās liela barkasa ar divām stāvošām rājburām, un tanī viņi laida šo neparasto bagāžu. No salas atbraukušos strādniekus, kas ņēma pretī saiņus, toreiz neredzēju, tāpēc ka barkasas korpuss slēpās aiz šonera sāniem.
Montgomerijs un viņa biedrs man nepiegrieza ne mazāko vērību, abi rosījās, palīdzēdami un dodami norādījumus četriem vai pieciem matrožiem, kas kuģi atbrīvoja no kravas. Kapteinis gāja uz priekšgalu, vairāk kavēdams, nekā sekmēdams darbu. Es slīgu drīz izmisumā, drīz neprātā. Stāvēju, gaidīdams nenovēršamo iznākumu, un pāris reižu histēriski nosmējos par savu kļūmo likstu. Jutos vēl jo nelaimīgāks tāpēc, ka biju palicis bez brokastīm. Bads un asinsķermenīšu trūkums laupa cilvēkam vīrišķību. Es gluži skaidri apzinājos, ka nejaudāju nedz pretoties kapteinim, ja tas nolēmis mani aizdzīt, nedz arī uzspiest sevi Montgo- merijam un viņa biedram. Tamdēļ pasīvi gaidīju savu likteni, un matroži turpināja darbu, pārvietodami barkasā Montgomerija Īpašumu, it ka manis nemaz nebūtu pasaulē.
Šo darbu drīz nobeidza, un pēc tam sākās cīņa; mani vilka uz portu, un es vāji pretojos. Pat tobrīd ievēroju, cik savādas bija brūnās sejas vīriem, kas kopā ar Montgomeriju atradās barkasā. Tā nu bija piekrauta pilna, un to steidzīgi atgrūda no kuģa. Zem manis parādījās zaļa ūdens sprauga, kas kļuva aizvien platāka, un es visiem spēkiem stīvējos atpakaļ, lai nenokristu uz galvas lejā.
Strādnieki barkasā izsmējīgi klaigāja, un es dzirdēju, ka Montgomerijs nolamājās uz viņiem. Kapteinis ar savu palīgu un vienu matrozi murīja mani uz kuģa pakaļgalu. Lady Vain giga bija vilkta trosē; pa pusei piepildījusies ar ūdeni, bez airiem un jebkāda provianta. Es liedzos kāpt šinī laivā un nostiepos garšļaukus uz klāja. Beigu beigās mani nolaida lejā ar virvi, jo pakaļgalā nebija trapa, un atstāja dreifā.