Es jau biju atguvies no savas histērijas un, kad barkasa tuvojās, atbildēju uz viņa saucienu tīri braši. Es teicu, ka giga tikpat kā pieplūduši pilna, un viņš padeva man virlopu. Mani parāva atpakaļ, trosei saspringstot starp abām laivām. Kadu laiku rosījos, smeldams ārā ūdeni.
Es tiku galā ar ūdeni, kas iešļācies gigā, kura bija gluži vesela, un pēc tam atkal varēju aplūkot cilvēkus barkasā.
Redzēju, ka baltmatainais vīrs joprojām vērīgi raugās uz mani, bet tagad, likās, ar tāda ka apjukuma izteiksmi. Kad mūsu skatieni sastapās, viņš nodūra galvu, uzlūkodams briežu suni, kas sēdēja starp viņa cēļiem. Šis bija cilvēks ar skaistu pieri, parupjiem vaibstiem un, kā jau esmu minējis, spēcīgu miesas būvi, bet viņa āda virs acu plakstiem dīvaini atkarājās, savītusi ilgajā mūžā, un smagās mutes nošļukušie kaktiņi piešķīra viņam kauslīgas apņēmības izteiksmi.
Viņš runāja ar Montgomeriju tik klusi, ka nedzirdēju vārdus. Mans skatiens nu aizklīda pie pārējiem trijiem vīriem, un šie patiešām bija savādi brāļi. Redzēju tikai viņu sejas, kas nezin kāpēc spēji pamodināja manī neparastu riebumu. Es cieši vēroju viņus, un šis iespaids neizzuda, kaut arī nevarēju izdibināt, kas īsti to radījis. Viņi toreiz man šķita tumšādaini, bet viņu locekļi līdz pat pirkstiem un pēdām bija dīvaini ievīstīti plānā, netīrā, baltā drēbē. Esmu redzējis satinušās austrumu sievietes, bet šādi ietuntuļotus vīriešus sastapu pirmo reizi. Viņi valkāja arī turbānus, un man pretī vērās nejaukas sejas ar spīdošām acīm un izvirzītu apakšžokli. Viņiem bija gludi, melni mati, kas atgādināja zirga astrus, un sēdus viņi izskatījās, it kā būtu visgarākie cilvēki, kādus jebkad esmu redzējis.