Kad vēroju šos cilvēkus, viņi palūkojās man acīs un tad cits pēc cita novērsās no mana tiešā skatiena, un meta uz mani dīvainus, zaglīgus mirkļus. Es iedomājos, ka varbūt viņus īdzinu, un pievērsu uzmanību salai, kurai tuvojāmies.
Tā bija zema un klāta ar leknu veģetāciju, kur dominēja palmas, kādas vēl nepazinu. Tievs, balts dūmu stabiņš vienā vietā slīpeniski pacēlās lielā augstumā un tur izklīda kā dūnas. Tagad mēs atradāmies platā līcī, kas abās pusēs robežojās ar zemu ragu. Skumīgi pelēkas smilts liedags krauji slējās augšup līdz kosai, kas stāvēja savas sešdesmit — septiņdesmit pēdas virs jūras līmeņa un bija nevienādi apaugusi ar kokiem un krūmiem. Nogāzes vidū redzēju raibu taisnstūrainu akmens apžogojumu, kurš, kā vēlāk atklāju, bija celts no koraļļiem un pumeka lavas. Aiz šī apžogojuma vīdēja divi niedru jumti.
Mūs gaidīdams, ūdens malā stāvēja kāds cilvēks. No tālienes man šķita, ka redzēju vēl ļoti groteskus radījumus iemetamies atgāzēs krūmājā, taču es vairs nemanīju tos, kad piebraucām tuvāk. Šis cilvēks bija vidēja auguma, ar melnu negroīda seju. Viņam bija liela mute gandrīz bez lūpām, ārkārtīgi izstīdzējušas rokas, līkas kājas un garas, plānas pēdas, un, izstiepis savu trulo seju uz priekšu, viņš stāvēja, vērodams mūs. Viņš valkāja zila serža svārkus un bikses, tāpat kā Montgomerijs ar savu biedru.
Kad piebraucām vēl tuvāk, šis īpatnis sāka pa liedagu skraidelēt šurp un turp, kustēdamies gaužām gro- teska veidā. Pēc Montgomerija pavēles četri vīri barkasā pietrūkās ar savādiem, neveikliem žestiem un ievilka rājburas. Montgomerijs laivu pagrieza un ievadīja mazā, šaurā dokā, kurš bija izrakts liedagā. Tad cilvēks krastmalā steidzās pie mums. Tas, ko es saucu par doku, īstenībā bija tikai grāvis, pietiekami garš, lai šinīs paisuma apstākļos uzņemtu barkasu.