Dzirdēju lielās laivas priekšgalu nošņirkstam pret smiltīm, ar virlopu grūdu gigu projām no barkasas stūres un, atraisījis trosi, izkāpu malā. Gaužām neveikli izķepurojušies smilšainajā krastā, trīs satītie vīri tūlīt ņēmās kraut ārā bagāžu, un viņiem palīdzēja cilvēks liedagā. Mani it sevišķi pārsteidza, cik ērmīgi cilāja kājas šie trīs savīstītie un pārsietie laivinieki — tās bija nevis stīvas, bet savādi kroplīgas, it kā locītavas būtu nepareizās vietas. Suņi joprojām staipīja ķēdes un rūca uz šiem cilvēkiem, kad baltmatainais vīrs kopā ar viņiem izkāpa malā.
Trīs rumpīgie tēvaiņi sarunājās savā starpā dīvainām rīkles skaņām, un, kad viņi ķērās pie saiņiem barkasas pakaļgalā, cilvēks, kas bija mūs gaidījis liedagā, sāka satraukti čalināt uz viņiem — kādā svešā valodā, man likās. Nevarēju atminēties, kur esmu jau dzirdējis šādu balsi. Baltmatainais vīrs stāvēja, valdīdams sešus nemierīgos suņus un to ķaukstoņā izkliegdams pavēles. Noņēmis barkasas stūri, izkāpa arī Montgomerijs, un visi rosījās, laivu atbrīvodami no kravas. Es jutos tik vājš, ka nespēju palīdzēt, jo biju ilgi gavējis un saule svelmēja manu kailo galvu.
Pēc brīža baltmatainais vīrs šķita atcerējies mani un pienāca klāt.
— Jūs izskatāties, — viņš ierunājās, — it kā nemaz nebūtu ēdis brokastis. — Viņa mazās, melnās ačeles spīdēja zem kuplajām uzacīm. — Man jāatvainojas par to. Tagad esat mūsu viesis, un mums jārūpējas par jums, — kaut arī, kā pats zināt, esat nelūgts. — Viņš asi ieskatījās man sejā. — Montgomerijs teica, jūs esot izglītots cilvēks, mister Prendik, — teica, jūs kaut ko saprotot no zinātnes. Vai drīkstu jautāt, ko tas nozīmē?