Es pastāstīju viņam, ka esmu sabijis kādus gadus Karaliskajā Zinātņu koledžā un veicis Hakslija vadībā dažus pētījumus bioloģijā. To dzirdot, viņš mazliet pa­cēla uzacis.

—   Tad jau ir drusku citādi, mister Prendik, — viņš sacīja, izpauzdams mazliet vairāk cieņas. — Tā nu gadījies, ka mēs te esam biologi. Šī ir bioloģiska stacija — tā varētu teikt. — Viņa skatiens pievērsās cilvēkiem baltajās drēbēs, kuri ar veltņu palīdzību cī­tīgi vilka pumu uz mūra apžogojuma pusi. — Vismaz mēs ar Montgomeriju esam biologi, — viņš piebilda. — Es gan nevaru pateikt, kad tiksit projām, — viņš turpināja. — Mēs esam atstatus no visiem ce­ļiem. Redzam kuģi vienīgi kādu reizi pa gadu.

Viņš piepeši atstāja mani, devās augšup pa liedagu, aizsoļoja garām šai grupai un, jādomā, iegāja nožogo­jumā. Pārējie divi cilvēki bija kopā ar Montgomeriju un krāva uz zemiem bagāžas ratiņiem mazākus saiņus. Lama un trušu būri vēl palika barkasā; briežu suņi jo­projām bija piesieti pie airsoliem. Sakrāvuši pilnu ve­zumu, visi trīs vīri ķērās pie ratiņiem un sāka stumt apmēram tonnu smago kravu nopakaļ pumai. Pēc brīža Montgomerijs pienāca pie manis un izstiepa roku.

—  Man pašam prieks, — viņš sacīja.^— Tas kap­teinis bija muļķa ēzelis. Viņš būtu sagādājis jums sū­ras dienas.

—   Jūs atkal izglābāt mani, — es teicu.

—  To mēs vēl redzēsim. Jūs pārliecināsities, ka_ šī sala ir sasodīti ērmīga vieta, ticiet man. Es jūsu adā būtu piesardzīgs uz katra soļa. Viņš… — Montgome* rijs minstinājās un šķita pārvērtējam vārdus, kas vi­ņam bija uz mēles. — Vai jūs nepalīdzētu man dabūt ārā šos trušus? — viņš jautāja.

Ar trušiem viņš rīkojās savādi. Mēs abi iebridām ūdenī, un es palīdzēju viņam iznest krastā vienu būri. Viņš tūliņ attaisīja būra durtiņas, pacēla tā galu un izbēra zemē dzīvo saturu. Truši ķepurodamies sakrita kaudzē cits citam virsū. Viņš sasita plaukstas, un tūliņ tie aizcilpoja augšup pa liedagu. Pēc manām domām, to bija piecpadsmit — divdesmit.