— Audziet un vairojieties, mani draugi, — Montgomerijs sacīja. — Apdzīvojiet šo salu. Līdz šim esam te jutuši zināmu gaļas trūkumu.
Kamēr vēroju tos nozūdam, baltmatainais vīrs atgriezās ar pudeli brendija un dažiem sausiņiem.
— Apremdējiet nu pirmo izsalkumu, Prendik, — viņš teica daudz vēlīgākā balsī nekā iepriekš.
Es nelikos lūgties un uzreiz ķēros pie sausiņiem, kamēr baltmatainais vīrs palīdzēja Montgomerijam izlaist vēl pārdesmit trušu. Trīs lielus būrus tomēr aizgādāja līdz ar pumu uz māju. Brendiju es neaiztiku, jo esmu no bērna kājas bijis atturībnieks.
VII. AIZSLĒGTĀS DURVIS
Kā lasītājs droši vien sapratīs, iesākumā viss šķita «tik svešs ap mani un šinī stāvokli biju nokļuvis pēc tādiem negaidītiem piedzīvojumiem, ka nespēju noteikt atsevišķo apkārtējo priekšmetu relatīvo svešumu. Sekoju lamai augšup pa liedagu, kur mani panāca Montgomerijs, kas piesacīja, lai es neejot akmens nožogojumā. Toreiz ievēroju, ka puma ar krātiņu un saiņu kaudze bija novietoti ārpusē pie ieejas šinī četrstūrainajā pagalmā.
Es pagriezos un redzēju, ka barkasa nu bija pilnīgi izkrauta un, tika vilkta krastā un baltmatainais vīrs devās uz mūsu pusi. Viņš uzrunāja Montgomeriju.
— Un tagad mums jāizspriež jautājums par šo nelūgto viesi. Ko mēs darīsim ar viņu?
— Viņš kaut ko sajēdz no zinātnes. — Montgomerijs teica.
— Es kārot kāroju atkal stāties pie darba — ar šo jauno materiālu, — sirmais vīrs sacīja, ar galvas mājienu norādīdams uz apžogojumu, un viņa acis kļuva žirgtākas.
— Es domāju gan! — Montgomerijs atbildēja tādā balsī, kas nebūt neskanēja laipni.
— Mēs nevaram viņu sūtīt uz turieni, un mums nav laika celt viņam jaunu būdu. Un katrā ziņā vēl nevaram viņam uzticēties.