— Maltītes mēs parasti ieturam šeit, — Montgomerijs sacīja un pēc tam it kā šaubīdamies devās nopakaļ biedram. — Moro! — es dzirdēju viņu iesaucamies, bet tobrīd nepievērsu uzmanību šim vārdam. Tikai vēlāk tas uznira manā apziņā, kad pārskatīju grāmatas uz plaukta. Kur .es agrāk biju dzirdējis vārdu «Moro»?
Es apsēdos pie loga, izņēmu sausiņus, kas vēl bija man palikuši, un ēdu ar lielisku apetīti. «Moro»?
Caur logu es redzēju vienu no šiem mīklainajiem cilvēkiem baltajos tinumos stiepjam pa liedagu bagāžas kasti. Drīz loga rāmis viņu paslēpa. Pēc tam dzirdēju slēdzeni iebāžam un pagriežam atslēgā aiz manis. Brītiņu vēlāk es saklausīju caur aizslēgtajām durvīm troksni, ko radīja briežu suņi, kurus tagad uzveda no liedaga. Tie nerēja, bet savādi rūca un šņākāja. Varēju dzirdēt, ka tie žigli dipina kājām un Montgomerijs tos balsī mierina.
Mani ļoti iespaidoja šo divu cilvēku rūpīgā piesardzība. Ko viņi te slēpa no manis? Kādu laiku es domāju par to. Gudroju arī, kāpēc Moro vārds man liekas pazīstams. Taču mūsu atmiņa ir tik dīvaina, ka toreiz nevarēju īsti atcerēties, kādā sakarībā man zināms šis vārds. Pēc tam sāku domāt par to, cik ērmīgs izskatījās kroplīgais baltās drēbēs savīstītais cilvēks liedagā. Viņš tik savādi vilka savu kasti. Es vēl nekad nebiju redzējis tādu gaitu, tādas dīvainas kustības.
Man ienāca prātā, ka neviens no šiem cilvēkiem netika runājis ar mani, kaut arī viņi gandrīz visi laiku pa laikam pameta uz mani savādus, zaglīgus mirkļus, kas nemaz nelīdzinājās atklātajiem naivu mežoņu skatieniem. Man gribējās zināt, kādā valodā viņi runā. Viņi šķita sevišķi skopi vārdos, un, kad šie cilvēki runāja, viņu balsis skanēja gaužām nelabi. Kas viņiem kaitēja? Tad atcerējos Montgomerija lempīgā kalpotāja acis.