Abi saķērās un gandrīz piecēlās stāvus. Es rāpoju pie viņiem, jo gribēju satvert matroža kāju un tādējādi palīdzēt Helmaram, bet, laivai zvalstoties, matrozis paklupa, un abi nogāzās uz margapmaja un pārvēlās pār bortu. Viņi nogrima kā akmeņi. Es atceros, ka iesmējos, to redzēdams, un pēcāk gudroju, kamdēļ smējos. Šie smiekli mani piepeši it kā sagrāba no ārienes.

Nezinu, cik ilgi nogulēju krusteniski pār airsolu, domādams, ja tikai es spētu piecelties, tad sadzertos jūras ūdeni, lai apdullinātos un drīzāk nomirtu. Tā guļot, redzēju parādāmies pie apvāršņa un tuvojamies burinieku, kas tomēr daudz neinteresēja mani, it kā es skatītu vienīgi gleznu. Es laikam murgoju, taču gluži skaidri atceros, kas notika. Atminos, ka mana galva šūpojas līdzi viļņiem un horizonts ar burinieku lēkāja augšup un lejup. Bet tikpat skaidri es arī atce­ros, ka šķitu sevi mirušu un domāju, kāda ļauna ironija, ka mani atrod mazdrusciņ par vēlu, — kad dvēsele jau atstājusi miesas.

Bezgala ilgi, tā man likās, es gulēju ar galvu uz airsola, vērodams lēkājošo kuģi — mazu slīpi uztake- lētu šoneri, kas tuvojās, it kā iznirstot no jūras. Tas lavierēja u-z vienu un otru pusi arvien platākā un pla­tākā leņķī, jo brauca tieši pret vēju. Es nemēģināju piesaistīt uzmanību, tas nepavisam neienāca man prātā; redzēju burinieka sānus, un skaidri neatminos, kas sekoja turpmāk, līdz attapos mazā kajītē šonera pakaļgalā. Kā pa miglu tomēr atceros, ka mani uzcēla līdz portam un liela, sarkana seja, ko klāja vasaras* raibumi un iekļāva rudu matu apdārzs, manī vērās pār falšbortu. Man ari palika nesakarīgs iespaids par kādu melnu seju ar ļoti savādām acīm turpat pie ma­nējas, bet, kamēr to neredzēju atkal, domāju, ka tas bijis murgs. Šķiet, vēl atminos, — man ielēja starp zobiem kaut kādu šķidrumu, Un tas ir viss,

II. CILVĒKS, KAS BRAUCA UZ NEKURIENI