— Tas ir garš stāsts. Redziet, karalis kādreiz bija atvēlējis Nelas pili mūsu baijī[2], īstam godavīram, kurš aizstāvēja universitātes tiesības un tēvišķi vadīja studentu tiesas prāvas. Lielisks amats! Par nelaimi, mūsu jaukais baijī bija tik taisnīgs, tik taisnīgs… ka pagājuši jau divi gadi, kopš viņš atcelts no amata aiz tā iemesla, ka tiesu sēdēs snauda, itin kā snaušana nebūtu visu tiesnešu dabiskākais stāvoklis. Vārdu sakot, viņa amats ir likvidēts, un aizbildniecība pār universitāti uzticēta Parīzes prevo. Neko teikt, īstais aizbildnis! It kā mēs paši nemācētu sevi aizstāvēt. Un tad tā sauktais prevo — vai tu vēl klausies, draudziņ? — tā sauktais prevo, būdams pamatīgs ierāvējs, nosprieda: ja reiz viņš pārņēmis baijī pienākumus, tad viņam jāpārņem arī tā īpašumi, — un viņš, izmantodams hercogienes d'Etampas labvēlību, klusītēm pievāca Lielo un Mazo Nelas pili.
— Tomēr, spriežot pēc tā, ko jūs teicāt, viņš nedzīvo šai pilī.
— Šim skopulim tas nenāk ne prātā! Taču esmu dzirdējis, ka tur apmetusies šā vecā Kasandra[3] meita vai krustmeita, daiļa būtne, vārdā Kolomba vai Kolombīne, īsti neatceros, un viņš tur to ieslodzītu Mazajā Nelas pilī.
— Patiešām? — iesaucās tēlnieks, tikko elpodams aiz satraukuma, jo pirmo reizi dzirdēja savas mīļotās vārdu. — Kā tad tā! Manuprāt, tā ir kliedzoša vardarbība. Iesprostot meiteni tādā milzīgā pilī vienu pašu ar dueņju!