— Atvainojiet, — jaunais tēlnieks viņu pārtrauca, — iekāms uzzinu, kas esat jūs, man gribētos zināt, kur es atrodos.
— Pie Nelas vārtiem, mīļo draudziņ, un tā ir Nelas pils, — students sacīja, norādīdams uz masīvajiem vārtiem, no kuriem svešzemnieks nenolaida acu.
— Ļoti labi! Bet kā no šejienes aizkļūt līdz Senmartēna ielai, kur es dzīvoju? — jaunais mīlētājs apvaicājās tāpat vien pieklājības pēc, cerēdams tikt vaļā no sava sarunu biedra.
— Kā jūs teicāt — jums jātiek līdz Senmartēna ielai? Nāciet man līdzi, es jūs pavadīšu, tas ir man tieši pa ceļam, uz Senmišela tilta es jums parādīšu, kur jāiet tālāk. Es jau jums teicu, ka esmu students, ka atgriežos no Prē- oklēras un mani sauc …
— Vai jūs gadījumā nezināt, kam pieder Nelas pils? — jaunais cilvēks pavaicāja.
— Ha! Kā lai es nezinātu to, kas attiecas uz manu universitāti! Nelas pils, jaunais cilvēk, pieder viņa majestātei karalim, bet tagad nonākusi Parīzes prevo[1] Robēra d'Esturvila rokās.
— Tātad šeit dzīvo Parīzes prevo?! — svešzemnieks iesaucās.
— Mīļo draudziņ, es jums neteicu, ka Parīzes prevo dzīvo šai pilī, — students iebilda. — Parīzes prevo dzīvo Šatlē cietoksnī.
— Redz, kā, Šatlē cietoksnī! Kāpēc tad viņš dzīvo Šatlē cietoksnī, ja karalis uzdāvinājis viņam Nelas pili?