oklēras, kur viņam bijusi norunāta tikšanās ar drēbnieka sievu, kas, acīmredzot greizsirdīgā dzīvesbiedra aizturēta, nebija atnākusi; sarūgtināts par to, ka nav sastapies ar savu Simonu, viņš dzēris vīnu Siresnas krodziņā, līdz beidzot sa­dūšojies un gājis pie nelietīgā drēbju tirgoņa, kas ar kājas spērienu pa attiecīgo vietu bija iztriecis viņu laukā, lai gan šāda rīcība runāja pretī visiem pieklājības likumiem.

Kad abi jaunie cilvēki beidzot bija nonākuši Arpas ielā, Žaks Obrī parādīja ceļu tēlniekam, kurš gan to zināja la­bāk nekā viņa jaunais draugs; pēc tam viņi norunāja sa­tikties nākamajā svētdienā ap pusdienlaiku pie Nelas pils vārtiem, un tad abi izšķīrās — viens aizgāja, jautri dun­godams, otrs sapņodams.

Un tam, kurš sapņoja, bija par ko sapņot, jo šai vienā dienā viņš bija uzzinājis vairāk nekā trīs iepriekšējās nedēļās.

^ Viņš bija uzzinājis, ka meitene, kuru viņš mīl, dzīvo Mazajā Nelas pilī, ka viņa ir Parīzes prevo mesera Robēra d'Esturvila meita un viņas vārds ir Kolomba. Kā redzam, jauneklis nebija velti zaudējis laiku..

Sapņu pārņemts, viņš nogriezās pa Senmartēna ielu un apstājās pie iespaidīgas celtnes, virs kuras parādes dur­vīm greznojās Ferrāras kardināla skulpturāls ģerbonis. Viņš pieklauvēja trīs reizes.

—     Kas tur ir? — tūdaļ atsaucās skanīga, jaunavīga balss.