— Tas esmu es, Katrīna, — atbildēja jaunais cilvēks. — Askānio.
— A, beidzot!
Durvis atvērās, un Askānio iegāja iekšā.
Jaunekli ar skaļu līksmību saņēma glīta, gadus astoņpadsmit vai divdesmit veca meitene — varbūt mazliet par melnīgsnēju, varbūt mazliet par pasīku, varbūt mazliet par spriganu, toties daiļi veidota. «Te viņš ir — mūsu bēglis! Te viņš ir!» viņa iesaucās un aizdrāzās Askānio pa priekšu, lai pavēstītu par jaunekļa ierašanos; steigā viņa nejauši nodzēsa gaismekli, kuru turēja rokās, un aizmirsa aizslēgt ārdurvis — to izdarīja Askānio, kas nebija tik aušīgs kā sagaidītāja.
Jaunais cilvēks, par spīti tumsai, kurā viņu bija atstājusi Katrīna, drošā solī pārgāja pāri diezgan plašam bruģētam pagalmam, kur starp akmens plāksnēm spraucās laukā zāle un visapkārt kā tumša blīva slējās augstas, nemājīgas ēkas. Starp citu, tādai drūmai un mitrai arī pienākas būt kardināla rezidencei, lai gan pats saimnieks šais mūros jau sen vairs nedzīvoja. Askānio pa zaļganiem, apsūnojušiem pakāpieniem uzskrēja lievenī un iegāja lielā zālē, kas bija vienīgā apgaismotā telpa visā mājā un atgādināja klostera ēdamistabu, kuras parasti ir skumīgas, tumšas un tukšas, taču kopš diviem mēnešiem tā bija pilna spožas gaismas un jautras čalas.
Patiešām jau divus mēnešus