šai milzīgajā un aukstajā cellē dzīvoja, strādāja, smējās darbīga un jautra saime; jau divus mēnešus milzīgā istaba izskatījās itin kā mazāka, jo tajā bija novietoti desmit darbgaldi, divas laktas un dziļumā — paštaisīta ēze; pie nomelnējušām sienām karā­jās zīmējumi, modeļi, plaukti ar knaiblēm, āmuriem Un vī­lēm, zobeni ar brīnumainiem gravējumiem rotātiem rok­turiem un filigrāniem asmeņiem, ķiveres, krūšubruņas, vairogi ar zelta kalumiem, kuros attēlotas mīlas ainas no dievu dzīves — itin kā ar nolūku, lai, apbrīnojot ornamen­tus, skatītājs aizmirstu, kādam nolūkam ieroči kalpo; pa plaši atvērtajiem logiem aumaļām plūda iekšā saules gaisma, un gaisu tricināja veiklo un dzīvespriecīgo mā­cekļu dziesmas.

Kardināla ēdamistaba bija pārvērsta par zeltkaļa darb­nīcu.

Taču tovakar, 1540. gada 10. jūlijā, parasti trokšņainā zāle atkal grima svētsvinīgā klusumā, kāds tajā bija valdī­jis veselu gadsimtu. Toties nenokoptais galds, uz' kura bija redzamas bagātīgu vakariņu atliekas un kuru apgais­moja gluži kā no Pompejas izrakumiem atvesta lampa, vienkārša un reizē eleganta, liecināja, ka šā kardināla pils pašreizējiem iemītniekiem nekas nav pretī reizēm pava- ļoties un ka viņi nav raduši gavēt.

Kad Askānio iegāja darbnīcā, tajā atradās četri cilvēki. Tur bija veca kalpone, kas novāca galdu, Katrīna, kura tobrīd iededza lampu, jauns mākslinieks, kas sēdēja kaktā un gaidīja, kad Katrīna noliks gaismekli savā vietā, lai atkal ķertos pie zīmēšanas, un darbnīcas saimnieks, kurš, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja, atspiedies pret ēzi. Un tieši viņu, ienākdams zālē, jauneklis pamanīja vispirms.