Šī neparastā cilvēka seja itin kā izstaroja apbrīnojamu enerģiju un spēku, piesaistīdama pat tādu ļaužu uzmanību, kuri nemaz nevēlējās to ievērot. Tas bija kalsens, spēcīgs, gadus četrdesmit vecs liela auguma vīrietis, taču vienīgi Mikelandželo kalts vai Ribēras ota varētu atveidot viņa smalko, enerģisko profilu, melnīgsnējo, izteiksmīgo seju, visu viņa drosmīgo, karaliski cēlo izskatu. Viņa augsto pieri apēnoja biezas uzacis, kas, šķita, teju, teju sarauk- sies kopā; skaidrās, godīgās, caururbjošās acis brīžiem meta spožus zibšņus; labsirdīgais un vēlīgais, bet vienlaikus mazliet zobgalīgais smaids gan valdzināja, gan mulsināja; ar ierastu kustību viņš noglauda melnās ūsas un bārdu; viņa palielā roka ar gariem pirkstiem bija spēcīga, vingra, prasmīga un tai pašā laikā aristokrātiski smalka un glezna; veids, kā viņš skatījās, runāja, pagrieza galvu, apvaldītās, izteiksmīgās kustības, nevērīgā poza, kādā viņš stāvēja, kad ienāca Askānio, vārdu sakot, viss viņa augums izstaroja spēku, jo lauva arī atpūtas brīdī ir un paliek lauva.
Pārsteidzošs bija kontrasts starp Katrīnu un mācekli, kas zīmēja zāles stūrī.