Māceklis bija dFūms, nerunīgs, viņa šauro pieri vagoja grumbas, acis bija pusaizvērtas, lūpas sakniebtas; turpretī Katrīna bija jautra kā putniņš, svaiga kā nule uzplaucis zieds, viņas skaidrās acis raudzījās šķel­mīgi, bet lūpas nepārstāja smaidīt, atklādamas sniegbaltus zobiņus. Māceklis sēdēja, ierāvies savā kaktā, gauss un gurdens, šķita, ka viņš baidās izdarīt kādu lieku kustību; turpretī Katrīna skraidelēja, rosījās, lēkāja, ne brīdi neva­rēja nosēdēt uz vietas, dzīvesprieks viņā kūsāt kūsāja. Šai jaunajai un spriganajai būtnei vajadzēja nemitīgi kustēties.

Meitene bija kā mājas gariņš, kā cīrulītis — tik dzīvī­guma pilna viņa bija, tik skanīga un tīra bija viņas balss, tik līksmi un nebēdnīgi viņa rosījās šai dzīvē, kurā vēl tikai nesen bija ienākusi, ka pilnām attaisnoja iesauku Sko- cone, kuru viņai bija devis darbnīcas saimnieks un kura itāliešu valodā nozīmēja un vēl šodien nozīmē «trakgalvi». Jaukā, piemīlīgā, bērnišķīgi draiskā Skocone bija darbnī­cas dvēsele: kad viņa dziedāja, visi pieklusa, kad viņa smē­jās, visi smējās kopā ar viņu, kad viņa pavēlēja, visi viņai klausīja, nebilzdami ne vārda pretī, par viņas kaprīzēm un untumiem neviens nedusmojās; turklāt viņa bija tik atklāti, tik vientiesīgi laimīga, ka viņas līksmība aizrāva arī pārējos un visi priecājās viņai līdz.