Meitenes dzīves stāsts ir vecs kā pati pasaule, un pie tā mēs. iespējams, vēl atgriezīsimies: Katrīna bija bārenīte, nākusi no vienkāršiem ļaudīm, pieredzējusi daudz nedienu; taču dievs viņu pasargājis. Lai arī viņai bija lemts dot prieku visiem, viņa sastapa cilvēku, kuram varēja dot laimi.
Un nu, kad esam iepazīstinājuši jūs ar jaunajiem varoņiem, Jurpināsim mūsu stāstu no vietas, kur to pārtraucām.
— A, tas esi tu! Kur tu biji pazudis? — skolotājs jautāja Askānio.
— Kā — kur? Pildīju jūsu uzdevumu, skolotāj.
— Kopš paša rīta?
— Kopš paša rīta.
— Atzīsties — tu blandījies, meklēdams piedzīvojumus?
— Kādus gan piedzīvojumus es varētu meklēt, skolotāj, — Askānio nomurmināja.
— Kā lai es to zinu!
— Vai tur kas slikts, ka viņš meklē piedzīvojumus, — Skocone iebilda. — Viņš ir tik jauks zēns, ka piedzīvojumi paši uzmeklēs viņu, pat ja viņš tos nemeklēs.
— Skocone! — skolotājs viņu apsauca, saraukdams uzacis.
— Nu, nu, neesiet taču nenovīdīgs pret šo nabaga bērnu! — Viņa pieskārās ar roku Askānio zodam, paceldama to augšup. — Viņš vairs tā nedarīs! Jēzus Kristus, cik jūs esat bāls! Jūs droši vien nemaz neesat ēdis pusdienas, msjē klaidoni?
— Nudien neesmu ēdis! — Askānio iesaucās. — Pavisam piemirsu.