—  Tādā gadījumā esmu vienis prātis ar skolotāju: Askā­nio aizmirsis, ka nav ēdis pusdienas, tātad viņš ir iemī­lējies. Ruperta! Ruperta! 2igli nes šurp vakariņas meseram Askānio!

Kalpone atnesa visādus gardumus, kas bija palikuši pāri no vakariņām, un jaunais cilvēks sāka tos kāru muti tie­sāt, jo, visu dienu uzturēdamies svaigā gaisā, bija pama­tīgi izbadojies. Skocone un skolotājs smaidīdami skatījās uz jaunekli: viņa ar māsas gādību, viņš ar tēva maigumu. Māceklis, kurš sēdēja zāles stūrī un bija pacēlis galvu tai brīdī, kad ienāca Askānio, atkal noliecās pār darbu, tik­līdz Skocone nolika agrākajā vietā lampu, ko bija paņē­musi, kad steidzās atvērt durvis.

—           Es jau jums teicu, skolotāj, ka visu dienu noskrējos, pildīdams jūsu uzdevumu, — Askānio, manīdams, cik šķel­mīgi uz viņu lūkojas skolotājs un Skocone, gribēja novir­zīt sarunu uz citu tematu, kas nav saistīts ar mīlestību.

—          Kādus uzdevumus pildīdams tu noskrējies visu dienu? Stāsti!

—          Jūs taču pats vakar teicāt, ka apgaismojums šeit ne­kur nederot un jums esot vajadzīga cita darbnīca.

—   Protams.

—   Tad arī es atradu darbnīcu.

—          Vai dzirdi, Pagolo?— skolotājs pievērsās darbā iegri­mušajam māceklim.

—          Ko jūs teicāt, skolotāj? — uzrunātais pārvaicāja, otr­reiz paceldams galvu.

—            Beidz taču savu zīmēšanu un nāc paklausies, ko stāsta Askānio. Viņš atradis darbnīcu!