—           Atvainojiet, skolotāj, bet arī šeit es dzirdēšu katru sava drauga Askānio vārdu. Man gribētos pabeigt aiz­sākto skici; manuprāt, tas nav nekāds grēks; ja svētdienā esi bijis baznīcā un izpildījis savu kristieša pienākumu — tad brīvajā laikā mierīgu prātu vari darīt kādu derīgu darbu, jo strādāt ir tikpat kā lūgt dievu.

—           Mans dārgais Pagolo, — pašūpojis galvu, skolotājs piebilda drīzāk skumji nekā dusmīgi, — vari man ticēt, ka būtu bijis labāk, ja tu centīgāk un sparīgāk strādātu darbdienās visu nedēļu un svētdienā izklaidētos tāpat kā visi mūsu krietnie mācekļi; darbdienās tu slaisties un lie­kulīgi centies izcelties, izrādīdams jo lielu darba degsmi svinamās dienās; bet tu pats esi sev kungs un dari, kā tev labpatikas… Nu, stāsti, Askānio, dēls, — viņš turpināja, un viņa balsī ieskanējās bezgalīgs maigums un sirsnība. — Ko tu atradi?

—   Atradu jums brīnišķīgu darbnīcu.

—   Kur tad?

—   Vai jūs pazīstat Nelas pili?

—         Ļoti labi, tas ir, man gadījies iet tai garām, taču iekšā nekad neesmu bijis.

—- Bet no ārpuses jums tā patīk? ,

v — Un kā vēl, velns parāvis! Bet..,

—   Kāpēc bet?

—   Vai tad pils nav aizņemta?

—          Pili aizņēmis Parīzes prevo mesers Robērs d'Esturvils, lai gan viņam uz to nav nekādu tiesību. Turklāt sirdsap­ziņas nomierināšanai mēs varam viņam atstāt Mazo Nelas pili, kurā, šķiet, dzīvo kāds viņa ģimenes loceklis, un ap­mierināsimies ar Lielo Nelas pili, ar tās pagalmiem, zā­lieniem un bumbotavu.