Un, paklausot skolotāja aicinājumam, visi devās pie miera, izņemot Pagolo, kurš vēl kādu laiciņu strādāja savā kaktā; taču, tiklīdz māceklis manīja, ka visi jau atrodas savās gultās, viņš piecēlās, aplaida skatienu visapkārt, piegāja pie galda, pielēja pilnu lielu vīna kausu un, vienā paņēmienā to iztukšojis, arī devās pie miera.
II sespadsmitā gadsimta zeltkalis
Tā kā esam devuši Benvenuto Čellīni literāro portretu un pieminējuši viņa vārdu, tad ar lasītāja atļauju paplašināsim mūsu vēstījumu un izdarīsim nelielu atkāpi, pastāstīdami par šo neparasto cilvēku, kas jau divus mēnešus dzīvo Francijā, jo viņam, kā tas viegli noprotams, lemts kļūt par vienu no galvenajiem grāmatas varoņiem.
Taču vispirms bildīsim dažus vārdus par to, kas īsti ir sešpadsmitā gadsimta zeltkalis.
Florencē ir tilts, ko sauc par Veco tiltu un kas vēl šodien visgarām apbūvēts ar namiem; šais namos atradās zeltkaļu darbnīcas.
Tiesa, tās nebija zeltkaļu darbnīcas mūsdienu izpratnē: zelta un sudraba izstrādājumus šodien darina amatnieki, bet tolaik tā bija māksla.
Tāpēc pasaulē, šķiet, nebija nekā brīnišķīgāka par