šīm darbnīcām vai, pareizāk sakot, priekšmetiem, kas tās rotāja: tur bija apaļīgi oniksa kausi, kuriem apkārt vijās pūķi — fantastiskie nezvēri slēja augšup galvas, pleta savus debeszilos spārnus, kas bija sētin nosēti zelta zvaigznēm, un, plaši atvēruši savas ugunīgās himeru rīkles, nikni skatījās cits uz citu spožām rubīna acīm. Tur bija arī ahāta krūkas, kuras pie pamatnes apvija efejas zars, —kāpdams augšup, tas izliecās osas veidā līdz pašam krūkas kakliņam, bet tā smaragdzaļajā lapotnē slēpās brīnumaini siltzemju putniņi: pārklāti ar emalju, tie izskatījās gluži kā dzīvi, un šķita, ka tie teju, teju sāks dziedāt. Tur bija arī lazurīta urnas, pār kuru malām, itin kā gribēdamas dzesēt slāpes, bija noliekušās divas ķirzakas, tik meistarīgi darinātas, ka ikvienam, kas raudzījās uz viņu mirguļojošām zelta muguriņām, tā vien šķita, ka vismazākais troksnītis ķirzakas izbiedēs un tās paslēpsies kādā sienas plaisā. Tur bija arī biķeri un relikviju šķirstiņi, bronzas, sudraba un zelta medaļas, un viss bija sētin nosēts dārgakmeņiem, itin kā tā laika cilvēki rubīnus, topāzus, granātus un dimantus atrastu upju smiltī vai ceļa putekļos; un beidzot tur bija arī nimfas, na- jādas, dievi un dievietes — viss mirdzošais Olimps pamīšus ar krustiem un krustā sistā tēliem. Sāpju dievmātes un Venēras, Kristus un Apolloni, Jupiteri, kas sper pērkonu un