Kur gan iztēle neaiznes mīlētāju, kad viņš ļaujas sapņiem! Tālab jaunais cilvēks bija gaužām izbrīnījies, kad pulkstenis nosita četri un viņš ieraudzīja, ka nomainās sardze.
Savus pienākumus sāka pildīt cits saigkareivis, bet jauneklis joprojām palika savā postenī. Veids, kā īsināt laiku, bija tik veiksmīgi izraudzīts, ka jauneklis nolēma to izmantot atkal un uzsāka jaunu monologu, kas bija tikpat dāsns kā iepriekšējais.
— Cik viņa ir daiļa! Cik graciozas viņas kustības! Cik skaidra un apgarota viņas seja! Vienīgi dižajam Leonardo da Vinči un dievišķajam Rafaelam — vienīgi viņiem visā pasaulē savā talanta plaukumā būtu pa spēkam atveidot šo cēlo un nevainīgo būtni! Mans dievs, kāpēc es neesmu gleznotājs, bet gan gravieris, tēlnieks, emaljētājs., zeltkalis! Ja es būtu gleznotājs, man nemaz nevajadzētu uz viņu visu laiku lūkoties, lai uzgleznotu viņas portretu. Es tāpat skaidri redzētu viņas lielās, zilās acis, viņas brīnišķās, zeltainās cirtas, viņas sniegbalto sejiņu, trauslo stāvu. Ja es būtu gleznotājs, es atveidotu viņu uz visiem saviem audekliem tāpat kā Rafaels Santi — Fornarīnu un Andrea del Sārto — Lukrēciju. Un vai tad viņu var salīdzināt ar Fornarīnu! Nedz viena, nedz otra nav cienīga pat atraisīt viņai kurpju saites! Vispirms, Fornarīna …
Jaunais cilvēks nepaguva izteikt līdz galam savu spriedumu, kas, bez šaubām, būtu nācis par labu viņa izredzētajai, kad atkal atskanēja pulksteņa sitieni.