Sardze nomainījās otro reizi.
— Pulkstenis ir seši. Savādi, cik ātri skrien laiks, — jaunais cilvēks prātoja. — Un, ja laiks skrien tik ātri, kad es viņu gaidu, cik gan strauji tam vajadzētu traukties, ja es atrastos viņai blakus! O, ja es atrastos viņai blakus, laika rituma nemaz nebūtu, tā būtu paradīze! Ja es atrastos viņai blakus, es tikai skatītos un skatītos uz viņu, un tā paietu stundas, dienas, mēneši, visa dzīve. Mans dievs, kas tā būtu par svētlaimi!
Un jauno cilvēku pārņēma ekstāze, jo mākslinieka acu priekšā viņa domu valdniece nostājās gluži kā dzīva.
Sardze nomainījās trešo reizi.
Pulksteņi baznīcu torņos nosita astoņi, un sāka jau satumst, jo, cik zināms, arī pirms trīssimt gadiem, gluži tāpat kā mūsu dienās, jūlijā krēsla iestājās ap astoņiem; tālab pārsteidz nevis šis fakts, bet gan sešpadsmitā gadsimta mīlētāju apbrīnojamā neatlaidība. Tai laikā viss bija spēcīgāks, jauni un stipri cilvēki neapstājās pusceļā nedz mīlestībā, nedz mākslā, nedz karalaukā.
Starp citu, jaunā tēlnieka — tagad mēs zinām, ar ko nodarbojās nepazīstamais jauneklis, — pacietība beigu beigās tika atalgota: kad šaurās cietuma durvis divdesmito reizi atvērās vaļā, pa tām iznāca laukā tā, kuru viņš gaidīja. Matrona joprojām atradās viņai blakus, bet soļus desmit nopakaļ viņas pavadīja divi apbruņoti sargkareivji.