Un atkal viņas devās pa to pašu ceļu, pa kuru bija gājušas pirms trim stundām, — pāri Šanžas tiltam, pa Barijē ielu, pāri Senmišela tiltam un pa krastmalu; soļus trīssimt no Augustīniešu baznīcas viņas apstājās kādā šķērsielā pie masīviem vārtiem, kuriem līdzās mūrī atradās durvis. Dueņja pieklauvēja, un vārtsargs tūlīt atvēra durvis. Abi sargkareivji, godbijīgi paklanījušies, devās atpakaļ uz Šatlē cietoksni, bet jaunais tēlnieks atkal sastinga aizvērto vārtu priekšā.
Droši vien viņš tā būtu nostāvējis tur līdz pat rītam, jo sāka jau ceturto reizi celt gaisa pilis, taču liktenim labpatika, ka jauneklim gandrīz uzskrēja virsū kāds iereibis garāmgājējs.
— Hei, draudziņ! — garāmgājējs nekautrīgi iesaucās.
— Atļaujiet vaicāt, kas jūs īsti esat — cilvēks vai stabs? Ja esat stabs, tad stāviet savā vietā un es apiešu jums apkārt; bet, ja esat cilvēks, paejiet sāņus un dodiet man ceļu!
— Piedodiet, — jaunais cilvēks pārsteigts atbildēja.
— Es esmu svešzemnieks vecajā, labajā Parīzē un…
— O, tad ir pavisam cita darīšana! Franči ir viesmīlīgi, tāpēc nevis jums, bet man jālūdz jums piedošana. Tātad jūs esat svešzemnieks! Lieliski! Un, tā kā esat pateicis, kas jūs esat, mans pienākums ir pateikt jums, kas esmu es. Es esmu students, un mani sauc …