Varbūt viņš mani pārprata, vai arī viņu māca garlaicība, vispār sakot, viņš sāka ar mani jokoties, vajadzēja reizēm sadot pa nagiem. Bet viņš neko, nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, teica man mīļus vārdus. Es redzu, ka jārunā skaidra valoda. Es šim saku: «Dakter, velti nesatrauciet sevi. Aiz garlaicības es ar mīlestību nenodarbošos. Man uz Zemes ir līgavainis — radists Sura. Bet, ja jums nav ko darīt, ejiet palīgā Annai Mihailovnai. Jūs ar viņu saderat: viņa raksta kandidāta darbu, bet jūs jau esat kandidāts. Turpretī man tikai astoņas klases un pavāru kursi.»
Viņš tikai atsmej: «Tu jocīgi spried, Marusja, it kā
produktus svērtu. Kāda nozīme te klasēm un grādiem? Tu man patīc, bet uz to mucu es nevaru ne skatīties.» (To viņš teica par Aņu.)
Tikai viņam bija aizmirsies, ka mūsu mājiņas sienas ir no metāla un viss cauri dzirdams. Es izeju no virtuves un redzu •— ēdamistabā stāv Aņa bāla kā krīts. Viņa man uzbrūk: «Ar ko tu noņemies darba laikā?» Tad viņa apraudājās, apkampa mani un lūdza piedošanu: «Marusja, es pati nezinu, ko runāju.»
Man viņas tik žēl, bet padoma nezinu. Kāds padoms te var līdzēt?
Tomēr viņa sevi pārvarēja. Vakariņu laikā dzirdu — viņa dzied. Raksturs viņai tāds viegls, ātri laida pār galvu.