Kopš tā brīža pagāja pavisam mazs laiciņš — pēc Zemes rēķina divas nedēļas, bet pēc^ Mēness — puse diennakts: rīts, diena un vakars. Ārstam radās rūpes — slimniece, un šī slimniece biju es.
Tas viss iznāca debess Serjožas dēļ. Taisni tolaik Marss bija lielajā opozīcijā, kas gadās reizi pa piecpadsmit gadiem. Serjožam bija dārgs katrs mirklis, neēda pusdienas, neēda vakariņas, nenovēlēja sev laika pat miegam. Kā nekā žēl, tup cilvēks izsalcis. Kaut ko sagrabināju, uzģērbu skafandru un — kamerā iekšā. Tā ir tāda telpa, kur izsūknē gaisu. To dara lēnām, jāgaida minūtes divdesmit. Tāpēc Serjoža arī negribēja nākt pusdienās. Beidzot gaiss bija izsūknēts, durvis atvērās (tas viss notiek bez cilvēkiem, automātiski), un es skrēju uz observatoriju. Biju jau pavisam tuvu, gandrīz vai ar roku aizsniedzama, te uzreiz — kāds kniukšķis, kaut kas nošķind pa skafandru. Kāju man kā uguns apdedzināja. Skatos, skafandrā caurumiņš, no tā mutuļo tvaiks.
Uzreiz sapratu, kas noticis. Man bija trāpījis meteorīta graudiņš. Tāds bīstams puteklītis, pavisam niecīgs, bet skrien piecdesmit reizes ātrāk nekā lode. Līdz Zemei tie nenonāk, ietriecas atmosfērā un izgaist, uzliesmo — un vairs nav. Tautā mēdz sacīt, ka zvaigznes krīt… Bet uz Mēness nav atmosfēras, tur šīs daļiņas notinkšķ pret akmeņiem. Nekāds tērauds nespēj pasargāt no tām — izšaujas cauri kā adatiņa. Mājā