mēs bijām drošībā, jo augšstāvā bija noliktava — lai šauj, cik uziet, pa miltiem un kāpostiem. Taču mani piemeklēja tāda nelaime! Serjoža cauru dienu dzīvo pa observatoriju, Kostja veselām dienām un naktīm pārgājienos zem klajas debess, bet es izskrēju uz piecām minūtēm, un še tev!
Par meteorītiem mums bija speciāla instrukcija, kā izsistos caurumus aiztaisīt, bet, kamēr es tur noņēmos (cimdi mums bija lieli, neērti), kāja dabūja ciest. Uztraukumā aizskrēju pie Serjožas un atkal atpakaļ, bet, līdzko iznācu no kameras, — uzmīt vairs nevarēju. Kāja sapampusi, zila, taisni kā pēc banku likšanas. Pašai brīžiem karsts, brīžiem auksts, seja deg, acu priekšā viss zaļš.
Sagādāju raizes ne tikai ārstam. Aņa manā vietā vārīja pusdienas, inženieris Serjoža uzkopa māju, astronoms Serjoža mazgāja šķīvjus, Kostja klāja galda. Man tīri kauns — guļu kā bluķis visiem par nastu.
Tiklīdz puiši prom darbā, tā es pie plīts. Lēkāju uz vienas kājas — gan jāraud, gan jāsmejas. Taču man paslīdēja kāja, panna izkrita no rokām un es pati gar zemi. Atskrēja Aņa, ar varu nolika mani gultā. «Es,» šī saka, «ar pavēli noteikšu tev gulēt un necelties.»
Bet jaukāks par visiem bija ārsts. Kompreses, slapjie aptinumi, mikstūras. .. baroja mani kā mazu bērnu ar karotīti, sēdēja atzveltnī pie gultas un snauda. Kļuva bāls, izkritās, zem acīm tumši loki… un acis tādas dīvainas. Es dzinu viņu projām, neiet. Viņš tik nosaka -— ārsts pie slimnieka gultas tikpat kā sargkareivis postenī. Viņu nomainīt drīkstot tikai cits ārsts.