Reiz pamodos naktī. Tā mēs runājām pa Zemes paradumam: guļamās stundas saucām par nakti. Patiesībā es iegūlu pēc «Mēness laika», vakarā, un, kamēr slimoju, bija tumšs. Tātad es pamodos. Istabā tumšs, ārā pa logu redzama Zeme, zilgana un spoža spoža. Logs met garas ēnas, kā tas ir mūsu mēnesnīcās. Skatos, ārsts sēž pie loga. Kaklu izstiepis, klausās. Kā tad, ārpusē kaut kas sprēgā. Es jau zināju, ka no aukstuma krāsa lobās. Pēkšņi sitiens, tāds īsti skaņš.
Vai tik nav meteorīts? Ārsts pielec kājās, tad atkrīt atzveltnes krēslā, seju rokām aizsedzis.
«Dakter, kas jums notika?» es iesaucos. «Atjēdzieties!»
Viņš nolaiž rokas, acis šaudās, seja bāla, kā nedzīva.
«Vai tev nav baigi, Marusja?»
«Kāpēc baigi?»
«Bet man ir baigi. Mēs visi te esam kā uz nāvi notiesāti. Guļam, ēdam, lasām, bet mūs apšauda debess lodes. Redz, es iesāku domu, bet, vai es pabeigšu, to nezinu. Trāpīs logā meteorīts, un nāve klāt. Kāpēc esmu mācījies, aizstāvējis disertāciju, kāpēc papildinājos zinībās, kāpēc izdomāju slimajiem bērniem sanatoriju uz Mēness? Kas te par sanatoriju, vai tad drīkst bērnus dzīt nāvē? Mēs te esam tikai trīs mēnešus, bet redz — jau pirmais upuris. Kuram tagad kārta? Es jūtu, ka man. Ja tas tā, kam tad man starpplanētu ceļotāja gods, cieņa un slava? Man nevajg slavas, man gribas zilās debesis, zāļainās pļavas, lapaino koku. Es skaitu minūtes, bet priekšā vēl mēneši.»