Tiem, kas brīnījās, kā tāda zādzība tik viegli izdarīta, direktora palīgs Gotjē Ralfs tikai atteica, ka kasieris tajā acumirklī ierakstījis grāmatā saņemtos trīs šiliņus sešus pensus un pārējo nav uzmanījis.
Bet notikums būs vieglāk saprotams, ja iegaumēs, ka Anglijas bankas iekārta ārkārtīgi uzticas publikas godīgumam. Tur nav ne sargu, ne uzraugu, ne aizresto- jumu. Zelts, sudrabs un banknotes vienkārši tāpat sakrautas un kuram katram ienācējam pieejamas. Nevienu pašu apmeklētāju taču nevar turēt aizdomās. Kāds rūpīgs angļu parašu novērotājs stāsta pat šādu piedzīvojumu: kādu dienu viņš bankā redzējis kasierim priekšā uz gaida septiņas vai astoņas mārciņas smagu maisiņu ar zelta naudu. Viņš paņēmis maisiņu, aplūkojis un pasniedzis savam kaimiņam, kas to savukārt pasniedzis citam, un tā maisiņš gājis no rokas rokā līdz pat tumšā gaiteņa dibenam un atgriezies atpakaļ savā vietā tikai pēc pusstundas, bet kasieris pa visu to laiku pat galvu ne reizes nav pacēlis.
Taču divdesmit devītajā septembrī noticis citādi. Banknošu sainis vairs neatgriezās, un, kad lieliskais pulkstenis, kas atradās čeku izrakstīšanas telpās, nosita pieci, atgādinādams, ka laiks biroju slēgt, Anglijas bankai atlika ierakstīt zaudējumu kontā piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu.