Neviena nevajadzīga žesta viņš sev neatļāvās. Neviens to nebij redzēus uztrauktu vai apmulsušu. Viņš bij pats gausākais cilvēks pasaulē un tomēr allaž no­nāca īstā laikā. Tātad saprotams, ka viņš dzīvoja viens pats, tā sakot, ārpus visām sociālajām attiecībām. Viņš zināja, ka dzīvē nevar iztikt bez saskares, bet tā kā sa­skare aizkavē, tad izsargājās citiem piedurties.

Žanis, saukts Āķis, bij īsts parīzietis, piecus gadus nodzīvojis Anglijā un nokalpojis par sulaini, bet velti izmeklējies kungu, kuram varētu īsti pieķerties.

Āķis nepiederēja populāro, uzpūtīgo sulaiņu tipam, kuri ar savu iedomīgo stāju, pašpārliecināto salto ska­tienu ir vienkārši bezkaunīgi muļķi. Nē. Āķis bij brašs puisis ar patīkamu seju, mazliet pilnīgām lūpām, kas katru mirkli ir gatavas kaut ko nobaudīt vai skūpstīt, maiga un pakalpīga būtne ar labsirdīgu apaļu galvu, kādu tīkami redzēt uz drauga pleciem. Viņam bij zilas acis svaiga ādas krāsa, diezgan patukls augums, tā ka viņš pats varēja saredzēt savu Vaigu apaļumus, platas krūtis, spēcīgs rumpis, stipri muskuļi un Herkula spēks, ko brīnišķi bij attīstījuši vingrinājumi jaunībā. Viņa brūnie mati bij mazliet izspūruši. Ja antīkie tēlnieki zi­nāja astoņpadsmit veidus, kā sakārtot Mincrvas matus, tad-Āķim bij tikai viens veids: trīs reizes pārlaist tiem pāri suku, un frizūra bij kārtībā.