—   Kaut reizi dienā varēji nomazgāties bez atgādinā­šanas, — māte viņam pārmeta.

Pieturēdama ieplīsušo kafijkannas vāciņu, viņa ielēja divas tases kafijas. Zēns neko neatbildēja, jo par to viņi strīdējās mūžudien un vienīgi šajā ziņā māte bija cieta kā krams. Nomazgāties «kaut reizi dienā» vajadzēja obli­gāti. Viņš noslaucījās savazātā, netīrā un saplēstā dvielī, kas atstāja uz sejas plūksnas.

—   Ja mēs nedzīvotu tik tālu, — māte ierunājās, kad Džonijs bija apsēdies. — Es daru, ko vien varu. Pats zini. Par dolāru zemāka īres maksa arī ir ietaupījums, turklāt te mums ir ērtāk. Tu pats zini.

Zēns tikpat kā neklausījās. Tas viss jau bija dzirdēts diezin cik reižu. Mātes domāšanas loks bija šaurs, un viņa pastāvīgi atkārtoja, cik grūti dzīvot tik tālu no fabrikas.

—   Bet par dolāru var nopirkt vairāk ēdamā, — Džonijs pamācoši noteica. — Es labāk pastaigājos, toties pielieku pilnāku vēderu.

Viņš skubīgi ēda maizi, uzdzerdams virsū pussakošļā- tajiem kumosiem kafiju. Karstais, duļķainais šķidrums tikai vārda pēc bija kafija. Džonijs gan uzskatīja to pa« kafiju, turklāt par lielisku. Tā bija viena no nedaudzajām ilūzijām, kas viņam vēl bija saglabājušās. Savā mūžā viņš vēl ne reizi nebija dzēris īstu kafiju.